Kvalitāte Rīgā, Ogrē un Ipiķos

Palielināt attēlu

Nupat gadījās piedzīvot pamatīgu vilšanos, kas radīja zināmas pārdomas par kultūras pasākumu kvalitāti ne tikai galvaspilsētā, bet arī mūsu pašu Ogrē.

Īsi ieskicēšu situāciju. Tātad, par daža laba pasaules līmeņa mākslinieka koncerta cienīgām cenām iegādājos biļetes uz mūziklu „Parīzes dievmātes katedrāle” (nejaukt ar Zigmara Liepiņa garadarbu), kas notika šonedēļ „Arēnā Rīga”. Jāatzīst, šo izrādi īpaši vēlējos redzēt, jo mūzika tajā ir ļoti skaista, turklāt urdīja ziņkāre – ko tad letiņi kopā ar leišiem būs varējuši sastrādāt. Ierakstā redzētā franču versija šai izrādei ir fascinējoša gan režijas, gan mūzikas, gan vokālās un horeogrāfijas kvalitātes ziņā.

Ko tur daudz stāstīt – no šī pasākuma aizgāju pusē, jo kaut ko tik bezcerīgi nebaudāmu sen nebija gadījies dzirdēt/redzēt. Nožēlojama parodija par to, ko spējuši paveikt citi (mūzikls uzvests arī citās valstīs). Un tad nu rodas vairāki jautājumi – cik daudz publikai nepieciešama kvalitāte, kā arī – cik gan visspēcīga ir reklāma.

Vēl tagad nedaudz kauns, atceroties izcilo simfoniskā orķestra un solistu koncertu Ogrē pirms pāris gadiem. Toreiz, pateicoties bankas finansiālajam atbalstam, iedzīvotāji šo kvalitatīvo prieku varēja baudīt tepat pašu pilsētā, turklāt, ja nemaldos, bez maksas. Lielajā zālē sēdēja daži desmiti cilvēku. It kā jau piederu pie tiem, kas saka – īstu kvalitāti Ogrē reti kad piedzīvot. Taču pieredze ar orķestri pirms pāris gadiem un šīsnedēļas nožēlojamo mūziklu apliecina ko citu. Turklāt šovakar Ogrē būs skatāmi slavenie „Latviešu stāsti” – uz šo izrādi Rīgā biļetes jāiegādājas mēnešiem uz priekšu. Arī Ogrē tās itin žigli tika izpirktas.

Īsti gan netop skaidrs, kas nostrādā šādos gadījumos – cenas (uz izcilu simfoniskās mūzikas koncertu Ogrē cilvēki varbūt aizietu, ja būtu plašāka reklāma un biļešu cenas ap 5 latiem nevis bez maksas?), reklāma vai vēl kādi man nezināmi faktori. Laikam jau tas ir gluži individuāli, jo par to pašu nelaimīgo trešdienas vakara mūziklu lasītas arī atsauksmes no sērijas „Ko jūs, viss taču bija tīri jauki.”. Acīmredzot šis tas atkarīgs no prasībām pret kvalitāti. Vai arī no „sagatavotības” pakāpes – ja eju uz amatieru koru koncertu mazpilsētā, tad negaidu no tā akadēmiskajam korim „Latvija” līdzvērtīgu sniegumu, taču, par lielu naudu dodoties uz plaši izreklamētu pasākumu ar „zvaigžņu” piedalīšanos, arī ekspektācijas ir nedaudz cita līmeņa.